Kāds stāsts par deju kursu apmeklējumu...

15. oktobris, 2017 pl. 15:03

Nesen atradu vienu rakstu, kurā kāda dāma dalās savās atziņās, domās un pārdomās par to, ko cilvēkiem dod deju kursi, par stereotipiem - ka "ne viss ir tā kā tas izskatās":)))...

Tādas pašas noskaņas kādas ir šajā rakstā, tā arī ir pie mums deju kursos - humors un visā darbībā dziļa jēga!

Pastāsts. 1.daļa.

Pirms vairāk kā gada mēs – divas dzīves veiksminieces - prestižs un labi apmaksāts darbs, materiāli nodrošinātas sievietes, izskatīgas un modernas, spriedām par dzīves netaisnību. Nu kā tā var būt, ka mums kam viss vietā un kārtībā, bet joprojām visur ejam vienas. Attiecības, cik pēkšņi sākušās, tik pat pēkšņi un neizprotami beidzas, vai arī džeks gadās ne šāds ne tāds. Neesam vairs tajā vecumā, kad ilgojas pēc sapņu prinča, tomēr vismaz sakarīgu un saprotošu vīrieti gribas blakus...

Kādā nedēļas nogalē bijām ieklīdušas nomaļākā Vecrīgas kafejnīcā, skanēja mūzika, izskatījās atbrīvota vieta arī dejošanai. Likās – nu vismaz šeit nevilksies tīņi, izskatījās, ka šeit nejauši varētu iegriezties arī kāds ārzemnieks īsināt nedēļas nogali.

Liels bija pārsteigums, ieraugot Mārci no mūsu kursa, par kuru kopš izlaiduma neko nebijām

dzirdējušas. Īpaši par viņu neviena no mums arī nebija interesējusies, jo Mārcis bija no pareizajiem un centīgajiem, tusiņos stutēja sienas, līdz nemanāmi pazuda. Smaidīdams pienāca pie mūsu galdiņa ar sulas glāzi rokā. Izskatījās, ka neko daudz nav mainījies. Tomēr viņa klātbūtne bija patīkama un priecēja. Liels bija mūsu izbrīns un pārsteigums, kad Mārcis atvainojās un piebiedrojās paskaļai kompānijai, kura tikko ieradās un nevērīgi iekārtojās. Bet vēl lielāks bija šoks, kad viņš kopā ar kādu meiteni no tās kompānijas brīvajā vietā sāka dejot! Un nevis šā tā stumdīties un mīdīties, kā no viņa varēja gaidīt, bet riktīgi dejot! It ar to meiteni būtu deju speciāli iestudējis, lai mūs pārsteigtu! Mārcis, kurš kursa pasākumos uz dejošanu nebija piedabūjams, tagad kustējās kā ...vienkārši izcili. Un tā deju pēc dejas. Izskatījās, ka meitenes liptin lipa pie Mārča. Partneres mainījās, bet visas no tās kompānijas! Kā vēlāk bārmenis paskaidroja, ka reizi nedēļā esot salsa party, uz kuru parasti ierodoties tie, kuri mācoties salsu un tad nu šeit nākot izdejojoties. Bāram nekādus lielos ienākumus gan nenesot, jo vairāk par sulu vai tēju kāds ņemot, bet esot vismaz ko paskatīties. Arī publika no malas labprāt nākot palūrēt, kas te notiek.

Nesen biju ievērojusi reklāmu par jauniem salsas kursiem. No malas gan tā deja izskatījās stipri sarežģīta un nebija skaidrs, kā to visu var atcerēties. Bet, ja jau Mārcis to bija iemācījies, vai tad mēs to nevarēsim? Draudzene gan šaubījās, vai vērts iet, jo viņai bija mērķis – atrast savu otro pusīti, tomēr piekrita vismaz kompānijas pēc man pievienoties, kamēr puisis nav atrasts.

Pastāsts. 2.daļa.

Salsas pirmā nodarbība bija pārpilna pārsteigumiem.

Nez kāpēc biju iedomājusies, ka salsu mācīs kāda augstpapēžu kurpēs garkājaina super dejotāja, tērpta speciālā deju apģērbā, kādus var redzēt deju sacensībās. Bet mūs uzrunāja dāma, kuru sākumā noturēju par administratori, kura tikai reģistrē un iekasē naudiņu. Toties kā viņa prata parādīt soļus un izskaidrot kas jādara!!! Izskatījās, ka ne visām ir savi puiši. Labi, ka pierunāju savu brāli ar viņa draugu atnākt uz vienu nodarbību. Vismaz būs ar ko dejot.

Bet prieks bija īss un līdzinājās šokam: pēc īsa dejojuma pasniedzēja palūdza puišus iet pie nākamās partneres! Uz mūsu protestiem tika strikti pateikts, ka tāda ir apmācību metodika un, ja tā nepatīk, tad lai nākot uz privātstundām! Tā nu vienas nodarbības laikā es vairākas reizes izdejoju ar visiem atnākušajiem puišiem! Vīrieši izskatījās tikpat apmulsuši un neveikli cik mēs - neko vēl nemāki, bet jau liek dejot ar svešu partneri. Ja tā padomā, tad jauka iespēja iepazīties, bet to es sapratu stipri vēlāk...

Tomēr vislielākais pārsteigums nāca pēc nodarbības: brālis, kuru lūgšus lūdzos, lai atnāk uz vismaz vienu nodarbību paziņoja, ka nākšot arī turpmāk, vēl pazobojās, ka es varot arī nenākt! Ja nebūtu samaksājušas par visu kursu uz priekšu, droši vien pēc otrās vai trešās reizes atmestu ar roku, jo cik ilgi var mācīties vienu un to pašu, pie tam daži puiši bija īstas bremzes: kā nesanāk, tā nesanāk. Es varu parādīt kā jādara, bet pasniedzēja kā mūris: deju vada puiši, un dāmām ir tikai jāklausa! Toties kursa beigās jau varējām tīri tā neko padejot! Mums palaimējās, jo draudzenei pastiprinātu uzmanību sāka pievērst viens no puišiem.

Likteņa ironija - tieši tas, par kuru sākumā smīkņāju - ko nu viņš te dara - nekas viņam nesanāk, bet vēlāk jau sajutu skaudību pret draudzeni, kurai viņš pievērsa uzmanību. Jo ar katru nodarbību viņš dejoja labāk un labāk. Sākumā praktiskajos vakaros kaunējos ar viņu dejot, jo viņš tās vietas, kuras viņam nesanāca atkārtoja vēl un vēl, un man likās, ka visi skatās uz mums un smejas, bet viņš tik noveda mani malā un gāja dejot atkal ar draudzeni.

Toties kā viņš dejo tagad! Tikai... Tikai tagad viņš ir manas draudzenes vīrs, un tikai retu reizi atļaujas uzlūgt kādu citu. Tā nu manai draudzenei izdevās gan satikt vīrieti kopdzīvei, gan iemācīties dejot salsu. Uz kursiem viņi kādu laiku jau nenāk, bet vismaz pāris reizes mēnesī aiziet uz kādu salsa party izdejoties.

Es pati? Turpinu apmeklēt deju kursus. Zinu, ka tā ir laba iespēja izdejojoties, atslēgties no rūpēm un stresa, un nezaudēju cerību, ka šajā deju kursā satikšu viņu, viņu vienīgo ...