Pagājušajā nedēļā atkal uzvirmoja diskusija par tēmu, ko cilvēkiem dod dejošana un muzicēšana, un vai tas vispār nepieciešams. Jau vairākus gadus atpakaļ par šo rakstīja Dr. paed. Jānis Imants Birzkops savā rakstā "Revolūcija pedagoģijā: muzicēšana un dejas – labākie skolēnu intelektuālo spēju attīstītāji". Interesentiem iesaku izlasīt. 

Bet man gribētos izcelt sekojošo rindkopu no teksta: "Zinātnieki nepūš pīlītes.  Vai te vēl vajadzīgi komentāri? Lūk, kur vislabākā atslēga mūsu skolēnu intelektuālajai un emocionālajai attīstībai, kā arī mācību rezultātu uzlabošanai! Ir pierādīts, ka muzicēšana un dejas jau īsā laikā ietekmē bērna domāšanas, intelektuālo spēju, atmiņas un pozitīvo emociju attīstību. Tikpat svarīgi, ka muzicēšana uzlabo arī uzvedību - tiem, kas nodarbojas ar nopietnām lietām, ērmošanās un ākstības vairs nav prātā. Tāpēc valstīs, kas domā par savas tautas nākotni (Vācijā, Japānā, Ķīnā, ASV), mūzikas instrumentu spēlēšana un dejošana aizvien biežāk kļūst par visiem obligātu mācību priekšmetu skolā. Cerēsim, ka arī mūsu atbildīgās amatpersonas beidzot ieklausīsies zinātnes atziņās. Cik tad ilgi var tās ignorēt, ja tik daudziem skolēniem ir grūtības mācībās? Bet pagaidām vecākiem, kuriem bērnu mācīšanās skolā sagādā raizes, ir viena izeja - pieteikt bērnu kādā mūzikas instrumentu spēles vai deju pulciņā vai arī sarunāt privātskolotāju. Lai cik grūti, tie latiņi ir jāsagrabina, jo attīstošā muzicēšana un dejošana jums simtkārt atmaksāsies. Ticiet - zinātnieki zina, ko saka, un «nepūš pīlītes» !"